Koks
Koks ir vecs.
Koks ir liels.
Koks izdzīvoja 10 cilvēku dzīves.
Viņš dzirdēja 100 valodas
un redzēja 1,000 karus.
Priekš viņa, pasaule nekad
nebeigsies.
Dzīve kustās, un to ko viņš redz,
viņš vēl redzēs 10,0,00 reizes.
Pasaule mainās,
bet viņš stāv, nekustās,
un skatās.
Klusā gudrībā uz visu pasauli.
Pat ja viņš kaut ko mēģinās
izdarīt,
Pasaule kustās vienmēr, kamēr
viņš stāv un tur pasauli iekšā
sevī.
Koks ir dzīvs.
Koks ir vēsture.
— Griša Lemešuks
Melnbalta dvēsele
Melnbalta dvēsele
Viņš grib saprast pasauli
Bet tikai redz melnbaltu.
Viņš grib saprast, kas ir labs,
vai slikts.
Bet ābols nekrīt tālu no ābeles.
Dvēsele redz puķi un saka
ka tā puķe nav skaista
jo tai nav laba forma.
Visi smejas, jo viņš neredz puķes krāsu.
Viņš grib būt labs
un brēc par to visu laiku.
Bet pats viņš vienmēr
būs melnbalts.
Ābols nekrīt tālu no ābeles.
Dvēsele ir melnbalta
Un vienmēr būs.
— Griša Lemešuks
Mēs Kursā esam atkal
Gadu gaidījām
Redzēsim mūsu draugus
Un jauniešus piesaistām
Mēs dziedāsim un svinēsim
Mūsu latviešu tautību
Un vienmēr kopīgi domāsim
Par senlatviešu brīvību
Piedziedājums:
Mūsu laiks Kursā drīz būs cauri
Bet domas vienmēr paliek
Neaizmirsti, jo mums ir daudz
Atmiņu, lai saliktu
Laiks turpina iet tālāk
Vecums drīz būs klāt
Svinēsim mūsu jaunību
Viss mums apkart
Rokas kopā turēsim
Un nekad neatlaidīsim
Dvēseles būs apvienotas
Kad mēs kōpā dziedāsim
Ar lielām sirdīm mīlēsim
Un spēku ievelkam
Par mūsu mazo Kursu
Un visiem viņas cilvēkiem
Bet nebūsim ar žēlām,
Tikai ar smaidiem
Jo te mēs esam atkal
Un svinēsim, jau sāc!
Piedziedājums:
Mūsu laiks Kursā drīz būs cauri
Bet domas vienmēr paliek
Neaizmirsti, jo mums ir daudz
Atmiņu, lai saliktu
Laiks turpina iet tālāk
Vecums drīz būs klāt
Svinēsim mūsu jaunību
Viss mums apkart
— Valdis Birznieks
Ņemt un ņemt
Bērza koks
Dzīve
Mīlestība
Pelnīt naudu
Kāre
Meža izciršana
TIMBERS
— Olisa Ikejiani
Laiks
Es maršēju laikā
Laiks maršē caur mani
Bet, kad es nemaršēju
Pulstenis neapstājās pukstēt
Tā pat kā es maršēju
Laiks neies atpakaļ
Tad maršē uz priekšu
Un maršē uz priekšu
— Olisa Ikejiani
Saules krāsas
Saullēkts:
Saule jāj zemu gar apvārsni, krāsojot debesis ugunī.
Sarkans rīts, ko pieķert.
Diena:
Saule šķeļ bezmākoņainas debesis,
ietinot pasauli zilā villainē.
Krēsla:
Miegaina saule šūpojas koku galos
pirms tā pazūd mežmalas violetās takās.
Nakts:
Vientuļš mēness sēž debesīs, gaidot
savus draugus;
gaismu nesēji melnājā naktī.
— Olisa Ikejiani
Domas par Laiku
Cik interesanti ir tas,
ka Laiks maina visu,
bet, lai kā mēs censtos:
mēs nevaram mainīt Laiku.
Kad esam jauni,
Laiks vairo mūsu augumus,
attīsta mūsu dvēseles…
Laiks iet ātrāk tieši tad, kad mēs
ilgojamies pēc pauzes,
ilgodamies lai palikt jauni vienmēr.
Un tomēr:
Laiks stāv tieši tad kad mēs gaidām, ka zvans atskan,
lai skrietu uz nākamo piedzīvojumu.
Ar vecumu mēs vērojam kā paiet
dzīves notikumi.
parādās jaunas paaudzes,
ir attiecības — dzimšanas — bēres,
zaudētas darbavietas un draudzības.
Kā arī: jauni sākumi.
Ar laiku mūsu gudrība pieaug,
bet kamēr mūsu ķermeņi
ar katru gadu vairāk cīnās
lai noturētos kā agrāk dzīvē.
Mēs pārbaudām pulksteņus —
telefonus — kalendārus…
vēl viena diena — mēnesis —
gads iet garām.
Laiks nekad neapstājas.
Dzīve ir īsa, bet ir visgarākais piedzīvojums, ko jebkurš no mums jebkad piedzīvos.
Tas, ko mēs darām ar savu Laiku, jāsaskaņo ar to,
ko Laiks dara ar mums.
Es izvēlos izmantot savu Laiku
… lai dziedātu kopā ar putniem
… lai dejotu mežā ar kokiem
… lai apbrīnotu pasauli,
kurā mēs dzīvojam.
Es izvēlos mīlēt — aizsargāt — saglabāt to,
kas ir labs.
Kad Laiks man ir.
Laiks ir mūsu pavadonis,
viens nepielūdzams diriģents.
Cik interesanti ir, ka Laiks maina visu,
bet mēs nevaram mainīt Laiku.
— Diāna Atvara
Latvija
Man ir trīs puķes
Visas trīs ir mani bērni
Mani bērni ir mana dzīve
Bērni, bērni, bērni
Un viņu vārdi
Sēnes, Čiekuri un Paparde
Un es,
Es esmu Latvija
— Marija Bērziņa
Ziedi, ziedi
Ziedi, ziedi gan tik skaisti
Ziedi, ziedi rožu laiks
Lietus, lietus nekad neskan
Sniegi, sniegi, gan nav balss
Bet tā ir mūsu balss!
— Marija Bērziņa un
Kaiva Pelēce
Saulīte spīd
Saulīte, saulīte spīd
Spoži gan kā zelts
Saulīte, saulīte spīd,
atvedi mums vasaru
— Kaiva Pelēce
Dabas varavīksne
Sarkanas ogas
Oranžas puķes
Dzeltenas saules
Zaļi koki
Zila jūra
Violeti kalni
Visa daba — varavīksne
— Sāra Celma
Domas par Krāsām
Tieši tāpat, kā es izvēlos īpašus
ziedus un augus savam Jāņu vaiņagam
Dažādas krāsas sanāk kopā
ar nodomu…
Kopā tām ir labi jāizskatās,
kā arī jābūt nozīmīgām.
Margrietiņu baltums sniedz
spožumu,
Tīra tīrība —
kā balta svītra karogā.
Liepas zaļums ar zelta ziediem
izceļ sievišķību
Dzeltenie ziedi ir kā saule,
kas silda zemi
Un viena zīme, kas atgādina kādas nometnes kreklus.
Tieši tāpat kā es izvēlos īpašus ziedus manam vaiņagam
Diegi manos rokdarbos ir nokrāsoti ar nodomu
Es adu ar brunu zemei, zilu jūrai.
Zaļš ir kokiem, kas atsvaidzina mūsu gaisu.
Zaļš ir laukiem, kas baro mūsu ķermeņus ar graudiem.
Sarkans ogām, ziediem, mīlestībai, kas atplaukst mūsu dienās…
Un sarkans arī tam, ka mūsu tauta gadiem ilgi mocījusies ar asinīm.
Adītie simboli un krāsas atspoguļo manus nodomus par sava darba saņēmēju.
Krāsas nes prieku, cerību, simbolismu.
Es rūpīgi izvēlos.
Simbolisma varavīksne silda manas rokas un rotā manu galvu
Tāpat kā mūsu senču rokas un galvas.
Es rūpīgi izvēlos.
— Diāna Atvara